1979.gadā būvēts tilts pār Gauju ar mērķi izveidot apļveida maršrutu Gaujas senlejas apmeklētājiem. No tilta paveras gleznains skats uz Velnalas klintīm un Gauju.
Ideja par tilta būvniecību radusies jau 1976. gadā divu iemeslu dēļ. Jau izsenis Velnalas klintis vilinājušas tūristus tās aplūkot. Līdz pat 20.gs. sākumam klinšu pakājē pie alas bija iespējams ērti pieiet pa taku, kas veda slīpi gar krauju.
Vēlāk tika ierīkota speciāla masīva platforma, ko balstīja dzelzs sliedes. Daudzo apmeklētāju dēļ smilšakmens pamazām tika bojāts un nodrupa, radot draudus Velnalas saglabāšanai. Nelielu takas posmu apmeklētājiem bija jāmēro virs pašas alas. Šeit smilšakmens slānis bija tikai aptuveni metru biezs un līdz ar to gājēji pamazām deldēja un apdraudēja alas griestus.
Tā kā apmeklētāju interese par alu nemazinājās, radās nepieciešamība izdomāt alternatīvu alas apskatei – izveidot cilvēkiem ērtu piekļuvi pretējam krastam, kurā ierīkot atpūtas vietu, no kuras būtu iespējams apskatīt gleznainos smilšakmens atsegumus, arī ainavisko Velnalu. Otrs iemesls – jau tajā laikā tika plānots izveidot interesantu, pagaru apļveida maršrutu Gaujas senielejas apmeklētājiem. Tilta būvniecība bija iespēja, lai radītu šāda veida maršrutu.
Tilts uzcelts, pateicoties Latvijas PSR Autotransporta un šoseju ministrijas ministra vietnieka Jāņa Mengota atbalstam, kurš 70-to gadu beigās organizēja projektēšanu un būvniecību. Vanšu konstrukcijas kājnieku tilta projekta autori bija inženieris J. Zavickis un arhitekte A. Ādmine.
Tiltu atklāja 1979. gadā. 1980. gadā likvidēja taku un platformu pie pašas Velnalas. Kopš tā laika Velnala tūristiem apskatāma no pretējā krasta, kur ierīkota arī atpūtas vieta.