|
|
 |
|
|
VēstureSenākās arheoloģiskās liecības par apdzīvotību Siguldas novadā ir no 2. gt. pr. Kr. Tās atstājuši senie iedzīvotāji, kuri dzīvoja apmetnēs, nodarbojās ar medībām, zvejniecību un audzēja mājlopus. Laikā no mūsu ēras sākuma līdz 6. -7. gadsimtam Siguldas apkārtnē dzīvoja Vidzemes jeb Gaujas zemgaļi, par kuriem liecina atrastie kapu uzkalniņi pie Matiņa ezera un Siguldas pagasta Līgotņu mājām. Lībieši Siguldas novadā un apkārtnē bijuši jau vismaz 11.gadsimtā. Par viņu apmetņu vietām Gaujas abos krastos liecina arheoloģiskās izpētes laikā Turaidā un Sateseles pilskalnā atrastās senlietas.
13. gadsimta sākumā lībiešu apdzīvotās zemes pakļāva kristīgās ticības nesēji. Iekarotās teritorijas tika sadalītas starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni. Izveidojās baznīcas valstis - Rīgas arhibīskapija un Livonijas ordeņa zeme. Mūsdienu Siguldas teritorija atrodas abu agrāko valstu daļās.
Siguldas vārds pirmo reizi rakstiski piefiksēts Atskaņu hronikā, kurā aprakstīta Zobenbrāļu ordeņa pils būvniecība. Viduslaiku dokumentos un vēlāk tas lietots kā Segewold.
No 1236. gada līdz 16. gadsimta beigām Siguldas pils piederēja Livonijas ordenim. Pie pils izveidojās neliela pilsētiņa, kuras teritorija sniedzās līdz tagadējās evanģēliski luteriskās draudzes baznīcai. Pilsētnieki, galvenokārt, bija amatnieki un tirgotāji.
Pēc Livonijas kara (1558 – 1583), Vidzemei un Latgalei nonākot Polijas – Lietuvas valsts pakļautībā, Sigulda kļuva par stārastijas (stārasts – novada pārvaldnieks) centru. Bijušajās ordeņa zemēs izveidojās vairākas muižas, kuras ar laiku nonāca privātīpašumā.
Poļu-zviedru kara laikā tika izpostīta Siguldas pils un arī pilsētiņa. Pēc 1624. gada arklu revīzijas ziņām pilsētiņā vairs dzīvoja tikai 7. ģimenes.
Lielu postu Siguldai nodarīja Ziemeļu karš un Lielais mēris 18. gadsimta sākumā. Šajā laikā arī beidza pastāvēt nelielā pilsētiņa blakus viduslaiku pilij.
Pēc Ziemeļu kara Siguldas pilsmuiža bija tipiska savam laikam ar muižas centru blakus viduslaiku pilij un zemnieku saimniecībām perifērijā. Muižas īpašnieki mainījās vairākkārt.
Ievērojams Siguldas uzplaukums notika pēc dzelzceļa līnijas Rīga – Valka atklāšanas 1889. gadā. Pilsmuižas īpašnieki kņazi Kropotkini sāka izpārdot zemes ap dzelzceļa staciju vasarnīcu būvei. Iezīmējās pilsētas plānojums. Par pirmo vienlaidus apbūvēto ielu kļuva Šveices iela. Netālu no dzelzceļa stacijas atvēra viesnīcu „Hotel Segewold”. Ar vien vairāk Sigulda attīstījās kā atpūtnieku un tūristu iecienīta vieta.
Pilsētas tiesības Sigulda ieguva 1928. gada 25. februārī.
Otrā Pasaules kara laikā tika nopostīta interesantā un skaistā 1925. gadā uzbūvētā dzelzceļa stacijas ēka un 1937. gadā atklātais tilts pār Gauju.
Pēc Otrā Pasaules kara laikā no 1949. līdz 1962. gadam Sigulda bija rajona centrs.
1953. gadā Siguldai pievienoja Krimuldas un Turaidas vēsturiskos centrus.
1973. gadā dibinātā Gaujas nacionālā parka administratīvais centrs izvietots Siguldā Baznīcas ielā. 2003. gadā tika izveidots Siguldas novads, kurā apvienojās Siguldas pilsēta, Siguldas pagasts un Mores pagasts. Kopējā teritorija 204,5 km2, iedzīvotāju skaits - 14 944 (uz 14.04.2006.).
Siguldas vēstures hronoloģiskās tabulas un avoti apkopoti mājas lapā http://www.sigulda.lv/segewoldiana/ |
 |
Uz lapas augšu
| © Siguldas TIC 2006 | Izstrādāts | DirectHit |